Lai izvairītos no aizvainotiem komentāriem stilā “autorei ir aizspriedumi pret latviešu vīriešiem”, kas nepavisam neatbilst patiesībai – drīzāk pat otrādi, jo es vietējos vīriešus savā ziņā vērtēju augstāk par amerikāņiem viņu tiešuma dēļ
Uzskatu par nepieciešamu uzreiz uzsvērt: viss turpmāk teiktais nav mans personīgais subjektīvais viedoklis. Tas ir tikai un vienīgi kādas paziņas piedzīvotā atstāstījums, kas liek aizdomāties par mūsdienu sabiedrības vērtībām.
Galvenā varone ir kāda latvi amerikāniete. Ar šo jēdzienu es domāju meiteni, kuras vecāki ir latvieši, kuri deviņdesmitajos gados emigrēja uz ASV, meklējot labāku dzīvi. Viņa pati ir dzimusi un skolojusies Amerikā, tādējādi uzaugot pavisam citā kultūras telpā, kurā ir ieguvusi tā sauktās Rietumu vērtības – pašpietiekamību, neatkarību un pavisam citādu pieeju personīgajai brīvībai.
Meitenei bija 28 gadi – vecums, kad Amerikā sieviete vēl jūtas kā jauna profesionāle, kura tikai sāk baudīt dzīvi. Viņa nāca no situētas ģimenes un bija ieguvusi prestižu izglītību, kas pavēra durvis uz labi apmaksātu amatu kādā no Kalifornijas lielākajām bankām. Viņa nebija saistīta ne ar laulības saitēm, ne citām nopietnām saistībām, tāpēc savu brīvo laiku un finanses varēja tērēt pēc saviem ieskatiem.
Tā kā viņa pamatā apgrozījās starp amerikāņu kursabiedriem un kolēģiem, viņas pieredze romantiskajās attiecībās aprobežojās tikai ar šo vidi. Taču, saglabājot saikni ar dzimteni, viņa uzturēja kontaktus ar latviešu meitenēm sociālajos tīklos un laika pa laikam ieskatījās Latvijas interneta forumos un portālos, kur sievietes dedzīgi apsprieda savu privāto dzīvi.
Neizdevīgā partija
Informācija, ko viņa tur lasīja, viņu reizē ieintriģēja un fascinēja. Stāsti par randiņiem Latvijā bija emocionāli piesātināti un reizēm pat dramatiski. Viņa pamanīja dīvainu tendenci: daudzi vīrieši Latvijā meklēja ne tikai skaistu un koptu sievieti (kas ir dabiski), bet izvirzīja prasību, lai viņa būtu finansiāli stabila vai pat turīga, pat ja vīrietis pats nevarēja lepoties ne ar karjeru, ne izglītību.
Viņu pārsteidza stāsti par to, ka vīrieši Latvijā mēdz sevi uzskatīt par “lielāko balvu”, ko sieviete var iegūt, un ka sievietei jābūt pateicīgai par pašu faktu, ka vīrietis ir viņai blakus. Amerikā dzimušai sievietei tas šķita kā fragments no viduslaiku vēstures grāmatas. ASV ir pierasts, ka strādā abi, bet tur neviens negaida, ka sieviete pēc darba vēl būs “personīgais apkalpojošais personāls” vai ka viņas vizuālajam tēlam vienmēr jābūt kā no žurnāla vāka, lai vīrietis vispār pievērstu uzmanību.
Šīs pārdomas un viņas draudzeņu nerimstošās sūdzības par vientulību Rīgā pamudināja viņu uz drosmīgu eksperimentu. Viņa gribēja pārbaudīt, kas notiks, ja viņa pēkšņi kļūs par “neizdevīgu partiju”.
Kad meitenes vecāki ieplānoja mēnesi ilgu atvaļinājumu Latvijā, lai apciemotu radus Rīgā un Siguldā, viņa saprata – šī ir viņas iespēja. Ieradusies Latvijā, viņa bija sajūsmā par Rīgas arhitektūru, zaļajiem parkiem un vasaras vakaru noskaņu. Tomēr viņa pamanīja, ka vīriešu uzmanība šeit ir daudz uzstājīgāka nekā mājās. It visur – no lidostas līdz kafejnīcām – viņa juta vērtējošus skatienus. Tas deva pēdējo grūdienu eksperimenta sākšanai. Viņa piereģistrējās iepazīšanās portālā, ielika pāris gaumīgas fotogrāfijas un norādīja, ka meklē nopietnu, veiksmīgu vīrieti.
Pirmais atsaucās kāds pašpārliecināts uzņēmējs. Viņš uzaicināja viņu uz restorānu klusajā centrā, kas pazīstams ar savu smalko virtuvi. Meitene ieradās tērpusies vienkārši, bet gaumīgi. Kad saruna nonāca līdz pasūtījumam, viņa ar nevainīgu smaidu teica: “Zini, es gribu uzreiz teikt godīgi – man šobrīd ir grūts posms. Es aizgāju no bankas, jo gribēju atrast sevi, un tagad strādāju nelielā mākslas projektā par minimālo algu. Tāpēc es tiešām nevarēšu atļauties šādas vakariņas, ja mums rēķins būtu jādala.”
Vīrieša reakcija bija tūlītēja. Viņa sejas vaibsti sastinga, un acīs parādījās nepatika. Viņš pasūtīja ēdienu abiem, bet saruna kļuva sausa un asa. Viņš sāka viņu pamācīt, ka “mūsdienās sievietei ir jābūt ambiciozai” un ka viņš “netaisās nevienu uzturēt”. Lielāko vakara daļu viņš pavadīja, demonstratīvi atbildot uz e-pastiem savā telefonā. Kad vakariņas beidzās, viņš pat nepiedāvāja viņu pavadīt līdz taksim.
Nākamais pielūdzējs, izdzirdot līdzīgu stāstu jau pirms tikšanās, uzreiz mainīja plānus. “Ak tā? Nu, nekas, tad restorānu atliksim uz citu reizi. Ejam pastaigāties pa Mežaparku, tur ir skaists gaiss,” viņš teica. Viņi staigāja divas stundas, meitene bija izslāpusi, bet viņš pat nepiedāvāja nopirkt pudeli ūdens tuvējā kioskā. Viņš stāstīja par saviem ceļojumiem un dārgajiem hobijiem, it kā mēģinot parādīt, ko viņa zaudē savas “nabadzības” dēļ.
Trešais randiņš bija visinteresantākais
Puisis, uzzinājis par viņas situāciju, neatteicās no tikšanās, bet dārgā restorāna vietā aizveda viņu uz nelielu, mājīgu kafejnīcu Vecrīgā. Viņš nopirka viņai kafiju un kūku, un viņi pavadīja stundu sarunājoties. Kad meitene beigās atklāja savu eksperimentu un pateica, ka patiesībā ir veiksmīga baņķiere, puisis neapjuka. Viņš pasmējās un teica: “Es jau uzreiz jutu, ka kaut kas neštimmē. Trūcīgas meitenes nekad nepasūta ēdienu ar tādu mieru kā tu. Viņas parasti izskatās nervozas vai arī pārlieku cenšas izpatikt.”
Viņi palika par labiem paziņām, un vēlāk, kad viņi tikās jau kā draugi, viņš vienmēr izvēlējās apmaksāt rēķinu, joprojām pa jokam atgādinot par viņas “eksperimentu”.
Tomēr, rezumējot šo visu, meitenei palika rūgta pēcgarša. Man pašai arī šķiet, ka pat tas pēdējais, “jaukais” puisis nebija pilnīgi atklāts. Ja viņš tiešām būtu zinājis, ka viņa ir bagāta, kāpēc viņš viņu neaizveda uz to dārgo restorānu, ko sākotnēji gribēja? Visticamāk, viņš vienkārši nolēma – ja jau meitene ir “parasta”, tad var ietaupīt, bet, ja viņa ir skaista, varbūt izdosies gūt kādu citu labumu bez lieliem ieguldījumiem. Tas tikai vēlreiz pierāda, ka mūsdienu iepazīšanās tirgū bieži vien tiek vērtēts nevis cilvēks, bet gan viņa “bilance”.
